Pēc iekļaušanas PSRS sastāvā Latvijā sākās strauja politiskās un
saimnieciskās dzīves pārkārtošana atbilstoši staļiniskā sociālisma
modelim. Tika pieņemta LPSR konstitūcija, kas būtībā bija
Baltkrievijas PSR konstitūcijas kopija. Pilsētās, apriņķos un
pagastos tika ieceltas izpildkomitejas, kuru darbību kontrolēja
komunistiskās partijas vietējās organizācijas. Tika nacionalizēti
visi rūpniecības uzņēmumi, kuros strādājošo skaits pārsniedza
10 cilvēkus. Visus nacionalizētos īpašumus atņēma bez jebkādas
kompensācijas. Krievijas rublim bija tikai 1/3 no Latvijas lata
pirktspējas, tomēr tika noteikts norēķina kurss 1:1. Tas ļāva
padomju karavīriem un partijas funkcionāriem izpirkt visas
labākās preces. Lai likvidētu preču trūkumu, valdība dažu
mēnešu laikā pacēla cenas- maizei par 200%, gaļai- 225%,
sviestam- 250%, cukuram- 375%, vilnas audumiem- 750%.
Algas tika paaugstinātas tikai par aptuveni 15%. Dzīves līmenis
Latvijā ievērojami pazeminājās. 1941.gada 25. martā Latvijas
latu kā maksāšanas līdzekli likvidēja vispār, vienlaikus konfiscējot
visus privātos noguldījumus bankās, kas bija lielāki par 1000 latiem.